iekš Bez tēmas / 2009. gada 28. oktobris

Mūsos katrā mīt pa teroristam.

2

Labrīt, Vjetnama un latviešu tauta!
Kā jau jūs visi noteikti zināt, tad neesmu pārākais fanāts smadzeņu lietošanas ziņā. Noteikti nojaušat, ka esmu pastrādājis savu kārtējo māsterpīsu. Nē, nesaspraudu sērkociņus fekālijā (nesakiet, ka nezināt to anekdoti) un arī neesmu uzstādījis rekordu ātrrunāšanā Svalihi valodā. Noteikti kādam smadzenēs uzausa doma: „Viņš noteikti ir kaut kur iegrābies!” Aha, iegrābies daiļliteratūrā – visu mazo bērnu biedā, visu lielo cilvēku sāpīgajās atmiņās, visu pusaudžu spīdzinātājā. „Zaļā Zeme” by Pumpurs. Kad ieraudzīju to apjomu, nodomāju, tur noteikti 200 lapaspušu garumā ir aprakstīts grūtais toletes apmeklēšanas process. Un tad es nodomāju: „Kādēļ lai es nevarētu aprakstīt kādu daļu savas dzīves, piemēram, 10 sekundes no rīta.” Here you go and enjoy.
Piķa melnums vēl pārklāj Limbažu kriminālās ielas, jo taupīšanas nolūkos ielu apgaismojuma spuldzītes nav nomainītas pret ekonomiskajām, bet tās ir izskrūvētas pavisam. Pa teju gaišajām ielām (jo joprojām ir tumšs) nelielā ātrumā pārvietojas 87. gada Audi, kuru kontrolē opis ar cepurīti galvā.
Telpas vidējā temperatūra ir 68 grādi pēc Fārenheita skalas un joprojām klejoju pa savu maģisko miega pasauli, kur karote ir dakšiņa un dzīvnieki stāsta visneticamākās lietas.
Šo visu idilli izjauc kāds angļu džentelmenis, kurš mani uzrunā: „Tagad es Tev pieklājīgi, mierīgi un jauki palūgšu izdarīt vienu lietu – IZVĀC SAVU PAKAĻU NO GULTAS”. Protams, šis monologs, kam būtu jābūt dialogam, notiek angļu mēlē un šis jaukais vīrs nerimstas pirms es esmu pavicinājis savu maģisko pirkstu. Un atkal iestājas klusums. Domāsiet, ka esmu kāds burvis vai kas tāds? Negribu sagraut jūsu iedomas, tādēļ domājiet vien tālāk.
Un tad sākas visgrūtākais posms manā dzīvē, kas neizskaidrojami ir periodisks un atkārtojas ik pēc 24 stundām. Šis posms sastāv no vairākām daļām.
1. Iekšējā cīņa, lai tiešām izkustinātu savu pakaļiņu no jau tik mīļās gultiņas. Ja mana muguras lejasdaļa būtu dzīvs cilvēks, tas visticamāk tagad uzvestos diezgan bērnišķīgi – kliegtu, spertu, spļautu, sistu ar savām mazajām, tuklajām un apbrīnojami spēcīgajām dūrītēm pret zemi un veidotu intelektuālu sarunu ar mani: „Tu $#%^#$%^! Tu vēl neapzinies ar kādu @#$%^ tu esi %^&#%^ sapinies. @#$%&#$ apsolu, ka #$%^@#$^ novākšu tevi, kad #$%&@# būsi palicis neuzmanīgs!” Pieņemu, ka mazi bērni parasti neizpilda pēdējo monologu, bet pavērojot tendences, tas mūs sagaida.
2. Iekšējie solījumi sev, ka kopš šodienas iešu laicīgi gulēt, lai nebūtu jāuzklausa draudi no terorista sevī – Ānaha bin Dibena. Ja rūpīgi būsiet lasījuši rakstu, tad uzzināsiet, vai šie solījumi izpildās.
3. Latlotto izloze, kas sastāv no divām bumbiņām – gulēt vēl 5 minūtes vai gulēt vēl 10 minūtes, bet dažreiz kāds ļaundaris, kuram nav dvēseles, iemet trešo bumbiņu – kustināt savas miesas uz vannas istabu.
Lūk šādas izskatās manas dienas pirmās 10 sekundes. Kā ir ar Tevi? Peace. I’m out.

(Arnis Kalviškis)
Vien no jaunākajiem [R.I.P.] biedriem.

Diskusijas (2)Palasi, ko citi domā par šo rakstu!

  1. drinkits28/10, plkst. 17:50

    Gribējās vairāk radošuma. Veiksmi ar to “Zaļo zemi”!

  2. Reinis14/02, plkst. 23:12

    Nu es atbildēšu savas 10 sekundes iz dzīves, tās gan ir vieglākas par tavām. Tumša bilde, telefona nolādētais pīkstiens, ko laikam es gribētu izmest, sadedzināt, nosūtīt uz elli, skaņas, kas pārplūst no virtuves, jeb manu vecāku sarunas, tai skaitā motivējošā brokastu smarža, kas vienīgā labā lieta ir mošanās ziņā, var paēst. Lēna izstaipīšanās, prāta iedarbināšana un tā lēnā pieradināšana pie tā, ka esmu dzīvs, naktī neviens meteorīts uz manas mājas nav uzkritis, paskatīšanās pa labi, pa kreisi un atslēgšanās. 😀 Tad pēc pāris sekundēm skan skaņas “celies, citādi braukšu prom” un tad turpinās pārējā rutīna. Ak šīs murgainie darba dienas rīti.

Komentē rakstu!