iekš OK TV, Sākums, Tāks / 2013. gada 26. janvāris

Optimistiskais pavārs Toms laikrakstā “Auseklis”

3
toms

Toms ar Krētā sastapto bezpajumtnieku Mikiju. Foto no Toma personīgā arhīva.

Pārpublicējam laikraksta “Auseklis” žurnālistes Lindas Tauriņas interviju ar mūsu “OK-TV” kulinārijas šova “Tāks” pavāru Tomu Ceplīti. Viņa vadītos raidījumus varat atrast mūsu mājaslapas sadaļā “OK-TV”.

Kalni, kazas, viesnīcas – vasaras prakse Krētā

Viļķenietis Toms CEPLĪTIS Smiltenes Valsts tehnikumā – profesionālajā vidusskolā apgūst ēdināšanas pakalpojumu speciālista profesiju. Var teikt, ka mācās pavārmākslu un vēl šo to. Kvalifikācija būs augstāka nekā vienkārši pavāram. Pēc pamatskolas absolvēšanas Limbažu 3. vidusskolā jaunietis izlēma iegūt profesiju, lai pēc trim gadiem vidusskolas izglītība nebūtu viss, kas viņam ir. Tā var gadīties, ja nav pārliecības, ka varēs atļauties mācīties augstskolā. – Pats braukāju pa dažādām skolām. Pirmais, kas iepatikās Smiltenē, – tā ir skaista pilsēta, – viņš atceras. Izvēlē nav vīlies – profesionālā ir tāda pati vidusskola, tikai ar profesijas apguvi. Pie tam, ja ir vēlēšanās, nekas neliedz pēc tās studēt, vienlaikus arī strādājot.

Toms jau tagad līdztekus mācībām strādā Rīgā. Jautāts, kā visu var paspēt (no Smiltenes līdz Rīgai ir 130 km), puisis smaidot atbild: – Īstenībā nevar paspēt! Nu gan viņš jau mācās pēdējā kursā, tādēļ jāapgūst mazāk priekšmetu. Un visu nokavēto var atgūt! Tāpēc 2 – 3 dienas puisis pavada skolā, pārējo laiku restorānā Vairāk saules Wok Cafe tirdzniecības centrā Spice. Viņš strādā gan pieredzes, gan atalgojuma dēļ. – Kad sāk strādāt, visi saprot, ka neko nav iemācījušies, – secina sarunbiedrs. Tas nav pārmetums skolai. Pat praktiskās nodarbības klasē nevar salīdzināt ar darbu īstā virtuvē, kur nu vēl grāmatās lasāmo teoriju. Tā ir daudzās nozarēs.

Prakse pārliecinājusi, ka izvēlēta īstā profesija. – Šis darbs nav tāds, ko var darīt, ja negrib vai nepatīk. Tas ir ļoti smags. Vidēji 13 stundu dienā jāpavada kājās. Bet man ir ļoti foršs kolektīvs un tā lieta patīk. Garās stundas paiet nemanot. Toms gatavo ēdienu vokpannā. – Jāstrādā ļoti ātri, jo pannas ir plānas, karstums liels. Pāris reizes ēdienu piededzināju, tagad arī vēl ik pa laikam gadās. Sākumā daudz ēdu. Man teica: „Nesanāca? Apēd!” Nu, labi… – viņš smej, atceroties sarunas virtuvē neilgi pēc darba sākšanas. Vairāk saules jaunais pavārs noteikti vēl kādu laiku strādās, jo iemācīties tur var diezgan. Sarunbiedram ir daudz laba, ko teikt par restorānu ķēdes īpašniekiem Aivo Šneideru un Endiju Bērziņu. – Viņi ļoti labi saprot jaunos, jo ir tāpat rāvušies kā mēs. Viņiem gāja vēl trakāk, – zina teikt Toms. Lai gan tagad Latvijā pavārmāksla ir labā līmenī, pavāri, braukājot pa ārzemēm, ir daudz ko iemācījušies un māca tālāk, viļķenietis vēlas gūt ārzemju pieredzi pats. Un kāpēc ne, ja ir tāda iespēja?

Šogad Toms devās mācību praksē uz Krētu. Lielākajā Grieķijas salā viņš pavadīja gandrīz 5 mēnešus, strādāja lielas viesnīcas Iberostar virtuvē. – Nekad nebiju lidojis, jau tas bija interesanti. Pirmais, ko ieraudzīju, – visapkārt kalni. Bija neliels kultūršoks. Pilsētas drīzāk atgādina ciematus, ļoti atšķiras no mūsējām. Mājas visas kantainas, cita pie citas, – viņš stāsta. Vietējiem patīk dzīvot tikpat kā vienā lielā mājā. – Visur kafejnīciņas, mazi bāriņi. Veči sēž, spēlē kārtis, dzer grieķu kandžu rakiju, ko piedāvā daudzviet, pat par brīvu. Blakus ganās kazas. Tās ir visur! – smej sarunbiedrs. Viņš ir pārliecināts, kādu varētu atrast pat lielākajā salas pilsētā Heraklionā, kas arī šķitusi haotiska un vairāk ciematam līdzīga. Interesants bijis kontrasts – paguris sēdi +35 grādu karstumā un svīsti, bet tālumā redzamas sniegotās kalnu galotnes. – Aizbraucām uz kalniem, noīrējām velosipēdus. 30 km kalnup kaut kā tikām, tos stumdami, bet atpakaļceļš bija tā vērts – 40 minūšu bez pedāļu mīšanas. Paskaties lejup – ielejas, klintis. Daba ļoti skaista.

Runājot par praksi, jaunais pavārs saka – pirmo reizi redzējis tik lielu virtuvi. Katrs cehs – karstais, aukstais, augļu – milzīga zāle. Ēšanu organizē bufetes veidā, trauki vienmēr ir pilni – cilvēki nepārtraukti nāk un ņem, ko vēlas. Ir arī šova virtuves, kur viss tiek gatavots restorāna apmeklētāju acu priekšā. Toms strādāja pie tematiskā galda, kur katru vakaru tika servēti citi ēdieni – pirmdienās meksikāņu, pēc tam spāņu, itāliešu, grieķu. – Uz suši gatavošanu bija jāpārģērbjas, – viņš smaidot saka. Par ēdieniem viņš teic: – Tādi bija gatavoti, bet ne tādos kvantumos, tādā ātrumā un stresā, kad tevi no malas vēro. Pašam bija jāmācās, neviens nerādīja, nemācīja, bet pēc tam kritizēja. Domāju, ka tiku galā. Šefi man teica, ka es esot labākais darbinieks tāsvasaras praksē. Viņš spriež, ka viss tur uz vietas nebija tieši tā, kā iecerēts, bet pieredze gūta gana liela. Vērtīgākais, ko iemācījās, – makaronu pagatavošana. Viesnīcā ļoti daudz gatavoja itāliešu ēdienus. Makaronus vārīt ir vien-

kārši – ļoti karstā sālsūdenī, daudz maisot. Pēc tam tie strauji jāatdzesē ledusaukstā ūdenī, lai pārtrauktu procesu. Svarīgākais ir dažādās mērces, kuru gatavošanu no turienes pavāriem varēja pamācīties.

Toms atzīst, ka darbā visvairāk nogurdināja nepārtrauktā smaidīšana. Bija jābūt ļoti laipnam. Ja pienāca, piemēram, francūži, par viņu jokiem bija jāsmejas pat nesaprotot. Krētas ekonomikā tūristi ir ļoti svarīgi. Ir izteikta sezona – 8 mēneši. Tad viss ir atvērts. Lielajās viesnīcās nodarbināto cilvēku vidū ir daudz jauniešu. Netrūkst viesstrādnieku – rumāņu, itāliešu, ukraiņu, baltkrievu, lietuviešu, francūžu. Pēc sezonas beigām viņi parasti dodas mājās vai pārceļas uz citu darbavietu. Visā izdabājot tūristiem, arī svētdienās un pirmdienās varēja baudīt naktsdzīvi – naktsklubi un bāri bija atvērti un pārpildīti. Tomam interesanti bijis novērot tūristu pieplūdumu – vienubrīd sabrauca pārsvarā krievi, tad franči un vācieši, visbeidzot pensionāri, kuru jaunietim bija nedaudz žēl, jo šķita, ka viņi ir nomocījušies lielajā karstumā.

Kā interesantu piedzīvojumu sarunbeidrs min iepazīšanos ar bezpajumtnieku Mikiju. Pavadījis dienu Heraklionā, Toms nokavēja autobusu. Nākamais bija pl. 7 no rīta. Jaunietis palika uz ielas šortos un iešļūcenēs. Sēdēdams jūras krastā, viņš sāka sarunu ar etiopieti Mikiju, īstu hipiju ar drediem uz galvas. Tuvojoties pulksten 4, Mikijs jautāja, kur latvietis nakšņos. Tā kā Toms plānoja turpat sagaidīt autobusu, Mikijs piedāvāja naktsmājas. – Izveda mani cauri pilsētai, pa ceļam sveicinoties ar visiem vietējiem jauniešiem, kurus viņš pazina. Iegājām parciņā, bet tur liels apaļš krūms. No tā Mikijs izvilka guļammaisu, uzklāja man guļasvietu un teica, lai pamodinu no rīta, kad iešu prom, viņš parādīs ceļu, – atceras Toms. Bija pārsteigums, no rīta atklājot, ka visapkārt ir cilvēki, iela. Parks nebūt nebija tik plašs un nomaļš, kā izskatījās. – Mikijs bija foršs cilvēks, bezpajumtnieks pēc pārliecības, viņam nav nekādu problēmu. Naudu nemaz nevajag. Teica, ka viņam viss ir.

 – Krētā atpūsties ir jauki, bet cilvēks no ziemeļiem tur dzīvot un strādāt nevar, – secina Toms. Tomēr viņš atzīst, ka apsver iespēju pēc mācību beigšanas doties praksē uz Itāliju.

Resurss: Linda Tauriņa, laikraksts “Auseklis”, Nr.8., 18.01.2013.

(Jānis Rozenbergs)
Viens no biedrības "Optimistu klubs" radītājiem. Projektu realizētājs. Fotoamatieris.

Diskusijas (3)Palasi, ko citi domā par šo rakstu!

  1. vilkeniete26/01, plkst. 14:22

    Prieks lasīt šādus rakstus 🙂 Ceru ka tādi būs vairāki 🙂 Un tiešām prieks ka cilvēkam ir savi mērķi uz kuriem tas tiecas :)!! Malacis Tom 🙂

  2. malemai01/02, plkst. 15:31

    nevaru iedomāties, ka Tomam var būt grūtības smaidīt 24h 🙂 bet vispār ļoti pozitīvi!

  3. Latvijaexpo201019/09, plkst. 13:11

    Super raksts, man ļoti liels prieks par Tomu!

Komentē rakstu!